Būt pieaugušai ir ērti: neviens tev vairs neaizliedz vakariņās apēst kūku. Tagad tu to aizliedz sev pati, daudz pieklājīgāk un gandrīz bez lieciniekiem.

Ar krāsām ir tas pats. Kādā brīdī koši zils kļūst par „drosmīgu”, sarkans par „par daudz”, rozā sāk prasīt īpašu gadījumu, un te nu tu stāvi pie skapja, tērpusies nevainojamā mēra izjūtā. Tā tev piestāv. Un ir nāvīgi apnikusi.

Krāsainais neprāts parādās bez iemesla, kā šampanietis otrdienā un godīga atbilde uz jautājumu, kas tika uzdots tikai pieklājības pēc. Zils, sarkans, rozā, dzeltens, zaļš, violets un tirkīzzils savākušies kopā tā, it kā varavīksnei būtu bijis brīnišķīgs nervu sabrukums. Tumši brūnais un bēšais piedalās kā vecākie radinieki: pieklājības pēc, nevis lai komandētu.

Blīvais, siltais adījums tur formu. Pieguļošais siluets izceļ augumu, piedurknes atšķiras, mala ir nevienmērīga, bet bārkstis pamanāmas. Nevainojamības te atstāts tieši tik daudz, lai būtu ko sabojāt.

Uzvelc ar aizmuguri uz priekšu, un krāsas kopā ar īsāko malu samainīsies vietām. Piecas sekundes pirms iziešanas tu pārdomāji. Kāda greznība neko nepaskaidrot.

Tu neesi izaugusi no šī vecuma.
Tu esi izaugusi no garlaicības.