Tas izspraucās ārā lielos, koši rozā pumpuros un apstājās tikai tur, kur sākās melnā apmale. Rezultātā sanāca mazs indīgs pūķis — mīksts, pūkains un aizdomīgi apmierināts ar sevi. Tieši tāda bīstamība, kuru vispirms fotografē, pēc tam samīļo un tikai tad atceras, ka varbūt tomēr vajadzēja ievērot piesardzību.
Melnā pamatne piešķir visam šim rozā trakumam formu, bet ne pieklājību. Un pareizi vien ir: pieklājīgs pūķis būtu tikai ķirzaka labā džemperī. Lielie pumpuri ir adīti no mohēras, viegli pūkojas, paliek mīksti un vienlaikus tur formu — pat tad, kad to īpašnieks jau ir izdomājis, kur doties, ignorējot visus jūsu plānus.
Ja viena puse ir paspējusi iepazīties ar kaut ko lipīgu, putekļainu vai ārkārtīgi interesantu, džemperi var apgriezt otrādi. Pumpuri paliek savā vietā, toties cietusī puse nonāk iekšpusē. Raksturs nav mainījies — tikai pierādījumi ir pārvietoti.
Adījums ir mīksts, silts, vidēji blīvs un labi stiepjas. Džemperis velkams pāri galvai, īsā apkakle ērti pieguļ kaklam, bet vēderiņš paliek apsegts. Apakšdaļā garums apdomīgi saīsināts, lai puiciskais gods un augstā mode saglabātu diplomātiskas attiecības.