Tu uzvelc viņam džemperi, pielabo violeto apkakli un saņem tādu skatienu, pēc kura taktisks cilvēks parasti atvainojas un pamet telpu. Viņš vēl nav izdarījis nevienu kustību, bet jau ir paspējis skaidri likt saprast: svītras izvēlējies tu, bumbuli izvēlējies tu, un sekas arī ir pilnībā tavējās.

Pats džemperis ir mīksts, pieguļošs un pilnīgi matēts; košās svītras un raibais bumbulis izskatās ievērojami jautrāki par savu valkātāju.

Pirmās minūtes viņš to visu nes ar skarbu savaldību: sēž nekustīgi, bumbulis guļ uz muguras, un tu jau sāc nojaust, ka šodien, iespējams, iztiksiet bez skrējiena pa dzīvokli.

Šī aina būtu varējusi turpināties ilgāk, ja kaut kur nebūtu sačaukstējusies pakete.

Nopietnā zvēra vairs nav. Pāri istabai aizšaujas kaut kas svītrains, bumbulis palecas katrā pagriezienā, paklājiņš aizslīd sānis, un tu paspēj ieraudzīt vienu strauju apli, tad otro un trešā sākumu. Kur tieši viņš tā steidzas, nav skaidrs: līdz skrējiena beigām mērķis tuvāks nekļūst, toties pats dalībnieks izskatās pilnīgi apmierināts.

Beidzot viņš apstājas un atkal paskatās uz tevi ar to pašu iepriekšējo nopietnību, it kā nekur nebūtu skrējis un visu šo laiku būtu mierīgi nodevies pārdomām. Tikai bumbulis vēl mazliet šūpojas.

Tu neko nesaki. Galu galā arī tev ir sava cieņa.

Un tad tu vēlreiz klusi sačaukstini paketi.