Vispirms viņa uzliek priekšķepas tev uz ceļiem un brīdi pagaida, pārbaudot, vai gadījumā negrasies celties. Tad uzrāpjas pavisam, iekārtojas ērtāk un noliek galvu. Tu vēl atceries par tēju virtuvē un telefonu gaitenī, taču iztraucēt dzīvnieku, kurš beidzot ērti apgūlies, spēj ne katrs briesmonis.

Šodien viņai mugurā ir tumšs džemperis. Zelta un sudraba pavedieni iemirdzas, kad viņa pagriežas pret gaismu, bet mīkstie volāni pie apkakles un gar apakšmalu viegli sakustas pie katras kustības. No attāluma šķiet, ka viņa saposusies vakariņām. Tuvumā kļūst skaidrs: vakariņas, tāpat kā viss pārējais, var pagaidīt.

Viņa izstiepj vienu ķepu, pārliek galvu un nopūšas ar tādu gandarījumu, it kā visu dienu būtu strādājusi tieši šī brīža dēļ. Tu tikmēr iemācies atbildēt uz ziņām ar vienu roku, aizsniegt krūzi ar pirkstu galiem un nepievērst uzmanību tam, ka kāja jau sen notirpusi.

Tiklīdz tu beidzot pievelc klāt datoru un iekārtojies kopā ar viņu, viņa atver acis, izstaipās un aiziet uz dīvānu. Uz ceļiem paliek silta vieta, krūzē — auksta tēja, bet tev rodas dažas brīvas minūtes līdz viņas atgriešanās brīdim.