Adīts haoss: likteņa iecere vai tā asprātīgais joks?

Never Standard ar modi nestrādā. Dažreiz ar to strīdas, dažreiz flirtē, bet dažreiz vienkārši izliekas, ka nav pamanīts tās kārtējais pēdējais kliedziens.

Šeit lietas parasti sākas nevis ar trendu un pat ne vienmēr ar īpaši skaidru plānu.

Plāns, protams, pastāv. Kādu brīdi. Dažreiz. Iespējams.

Tad dzija izlemj citādi. Valdziņi sāk mainīt plānus tev aiz muguras. Krāsa, kurai bija jābūt „tieši te”, pēkšņi kļūst par „kāpēc gan ne tur”. Bet ideja, kuras dēļ tas viss sākās, darba vidū var mierīgi izstāties no projekta.

Un nez kāpēc tieši tad kļūst interesanti.

Es paņemu adāmadatas ar tāda cilvēka pārliecību, kurš visu kontrolē. Pēc dažām rindām kļūst skaidrs: kontrole nav mana stiprā puse.

Fiziķis to nosauktu par nenoteiktību. Filozofs izdomātu vēl garāku vārdu. Es to saucu par adīšanu.

Tas, kas sanāk beigās, reti sakrīt ar sākotnējo bildi līdz pēdējam valdziņam. Un paldies dievam.

Jo arī materiālam ir tiesības izteikties.

Dažreiz tas runā klusi. Dažreiz ļoti pārliecinoši.

Kādā brīdī es pārstāju mēģināt piespiest lietu kļūt tādai, kāda tā bija iecerēta, un sāku skatīties, par ko tā kļūst.

Parasti tieši tajā brīdī sākas Never Standard.

Ne kļūda. Ne „tā vienkārši sanāca”. Un noteikti ne mēģinājums speciāli uztaisīt kaut ko nepareizu.

Rezultātam vienkārši nav jāstāv miera stājā sākotnējās ieceres priekšā.

Labai lietai vispār nevienam nekas nav jāpierāda.

Tā var būt asimetriska. Pārāk pamanāma. Dīvaina tieši vajadzīgajā vietā. Mazliet neērta klasificēšanai.

Toties tā nevienam nav jāskaidro.

Un tai ir pilnīgi vienalga, ko šobrīd skaitās pareizi valkāt, kura krāsa iecelta par sezonas galveno un vai tā ir pietiekami līdzīga pārējām lietām kaut kāda tur cilvēka plūsmā.

Masveida ražošana mīl atkārtojamību.

Never Standard mīl brīdi, kad atkārtot vairs nav iespējams.

Katra lieta tik un tā paliek vienā eksemplārā, pat ja pati ideja mazliet atkārtojas. Jo rokas nav iespiedmašīna, dzija ne vienmēr ir disciplinēta, bet noskaņojums vispār ir dīvaina lieta.

Tajā arī slēpjas viss adītais haoss.

Nevis ieceres trūkums.

Bet brīdis, kad iecere pārstāj valdīt.

Never Standard adītais haoss: kad plāns zaudē varu, haoss iegūst balsi, bet tu pārstāj prasīt atļauju būt sev pašai.