Pārāk labs, lai vilktu mugurā

Ir drēbes, kuras mēs mīlam tik ļoti, ka gandrīz pilnībā izslēdzam tās no savas dzīves.

Vispirms tu to nopērc.

Tad priecājies par to.

Pēc tam nolem, ka šodien tomēr nav īstā reize.

Arī rīt kaut kā žēl.

Uz darbu — pārāk laba.

Uz veikalu — pārāk sapucēti.

Ciemos bīstami. Tur ir vīns.

Kafejnīcā bīstami. Tur ir kafija.

Pastaigā bīstami. Tur ir dzīve.

Un tā šī lieta savus labākos gadus pavada skapī.

Ļoti saudzīgi.

Praktiski bezsamaņā.

Īpašais gadījums noteikti pienāks

Tā mēs sev sakām.

Uzvilkšu vēlāk.

Kad būs kāds īpašs notikums.

Kad būs labs laiks.

Kad nelīs.

Kad nekur nebūs jāsteidzas.

Kad tuvumā nebūs neviena ar sarkanvīna glāzi rokā.

Kad planētas beidzot nostāsies kašmiram labvēlīgā kombinācijā.

Īpašais gadījums vispār ir apbrīnojama parādība.

Visi to gaida.

Precīzu datumu nezina neviens.

Reizēm kleita paspēj iziet no modes ātrāk, nekā šis kungs beidzot pagodina mūs ar savu ierašanos.

Bet džemperis tikmēr guļ rūpīgi salocīts, ar nevainojamu reputāciju un nulles dzīves pieredzi.

Un klusi tiek apēsts no kodes, kurai atšķirībā no tevis nav paraduma gaidīt īpašu gadījumu.

Žēl sabojāt

Lūk, galvenais arguments.

Dzelžains.

Gandrīz.

Labas drēbes tiešām var nosmērēt.

Kaut kur aizķert.

Nedaudz izstaipīt.

Uz tām var parādīties valkāšanas pēdas.

Ja apģērbu regulāri izmanto kā apģērbu, ar laiku tas vispār sāk izskatīties pēc valkāta apģērba.

Skandalozi.

Taču ir viena neliela problēma.

Ja lietu nekad nevelk, tā nekļūst nemirstīga.

Materiāli noveco.

Krāsas mainās.

Elastīgās šķiedras ar laiku zaudē daļu savu īpašību.

Kodi pilnīgi neinteresē tavi plāni par īpašo gadījumu.

Arī ķermenim, kuram šī lieta reiz derēja ideāli, piemīt nepatīkams ieradums ar gadiem nedaudz mainīties.

Skapis diemžēl nav kriogēnā kamera.

Lai gan daži to acīmredzot izmanto ar ļoti līdzīgām cerībām.

Nez kāpēc mēs baidāmies no dzīves pēdām

Jauna lieta ir skaista savā nevainojamībā.

Nevienas krokas.

Nevienas pūciņas nevietā.

Perfekta virsma.

It kā neviens tajā nekad nebūtu sēdējis, smējies, apskāvis suni, skrējis uz autobusu vai mēģinājis vienlaikus noturēt telefonu, somu un kafijas krūzi.

Vārdu sakot, nekas cilvēcisks.

Un tad parādās pirmā mazā kroka.

Pirmā valkāšanas pēda.

Pirmais stāsts.

Un lieta pēkšņi vairs neizskatās pēc veikala vitrīnas eksponāta.

Tā kļūst tava.

Man vispār šķiet dīvaina doma, ka labākā iespējamā dzīve labam apģērbam ir pēc iespējas ilgāk saglabāt preces izskatu.

Preces izskats ir vajadzīgs precei.

Mājās tā vairs nav prece.

Tā ir tava lieta.

Bet tā bija dārga

Jo vairāk iemeslu vilkt.

Pastāv īpaši izsmalcināts taupības veids: iztērēt par lietu daudz naudas un pēc tam izmantot to pēc iespējas retāk.

Tad viena valkāšanas reize izmaksā patiesi aristokrātiski.

Nopirkt lielisku džemperi par trīssimt eiro un uzvilkt to divreiz — tas vairs nav apģērbs.

Tā ir investīcija skapī.

Skapis, jāatzīst, būs pagodināts.

Bet, ja mīļāko lietu velk bieži, katras valkāšanas reizes izmaksas pamazām kļūst daudz saprātīgākas.

Kādā brīdī izrādās, ka dārgā lieta, kuru tu regulāri valkā, ir izmaksājusi mazāk nekā puse no “lētajām” lietām, kas pēc kārtas garlaikojas uz pakaramajiem.

Matemātika reizēm pārsteidzoši atbalsta baudu.

Rets cienījams gājiens no tās puses.

Bet ja nu kaut kas notiek?

Notiks.

Agrāk vai vēlāk.

Ar drēbēm vispār mēdz kaut kas notikt.

Uz piedurknes var nonākt kafija.

Soma var noberzt sānu.

Kaķis var nolemt, ka jaunajam džemperim nepieciešams viņa personīgais ieguldījums.

Somas aizdare var pēkšņi atklāt sevī negaidītu talantu mežģīņu darināšanā.

Tas nav patīkami.

Taču starp “valkāt saudzīgi” un “nevilkt vispār” ir diezgan plaša teritorija.

Var kopt.

Pareizi mazgāt.

Rūpīgi glabāt.

Neiet krāsot žogu baltā mohēras džemperī.

Saprātīga piesardzība ir lieliska lieta.

Līdz brīdim, kad tā pārvēršas par muzeja apsardzi.

Ir lietas, kuras pēc dzīvošanas kļūst labākas

Ne fiziski nevainojamākas.

Labākas.

Mīļākā ādas soma ar mīkstām ielocēm.

Džinsi, kas beidzot ir pielāgojušies tieši tava ķermeņa formai.

Džemperis, kas jau pazīst tavu plecu līniju.

Šalle, kurā palikusi tavu smaržu pēda.

Šādām lietām parādās biogrāfija.

To nepārdod komplektā ar pašu lietu.

Tā ir jāizdzīvo pašai.

Jauna lieta var būt skaista.

Mīļa lieta parasti jau ir kaut kas vairāk par vienkārši skaistu.

Jo tu atceries, kur tajā esi bijusi.

Īpaši tas attiecas uz roku darbu

Ar rokām darinātu lietu vēlme “saudzēt” reizēm sasniedz gandrīz reliģisku līmeni.

Tik daudz stundu.

Tik daudz darba.

Tāda dzija.

Viens vienīgs eksemplārs.

Nevar taču vienkārši uzvilkt un iet ar to pa ielu.

Patiesībā tieši tāpēc tas viss arī tika darīts.

Kāds izvēlējās dziju.

Saskaņoja krāsas.

Ārdīja.

Pārtaisīja.

Skaitīja.

Adīja simtiem un tūkstošiem valdziņu.

Un diez vai visa šī procesa galvenais mērķis bija skaisti gulēt augšējā plauktā blakus lavandas maisiņam.

Ar rokām darināta lieta nekļūst mazāk vērtīga tāpēc, ka to valkā.

Drīzāk otrādi.

Citādi sanāk diezgan savdabīgs cieņas apliecinājums darbam: tik ļoti cienīt rezultātu, ka nekad to neizmantot.

Iedomājies restorānu, kur šefpavārs pagatavojis brīnišķīgas vakariņas, bet viesi nolēmuši neēst.

Ļoti skaisti.

Žēl sabojāt.

“Es to uzvilkšu, kad notievēšu”

Vēl viens lielisks mūžīgās glabāšanas paveids.

Vai kad pieņemšos svarā.

Kad uztrenēšos.

Kad ataugs mati.

Kad būšu iedegusi.

Kad beidzot parādīsies tā nākotnes mana versija, kura nez kāpēc tiek uzskatīta par pietiekami cienīgu šai lietai.

Tagadējā lai tikmēr valkā kaut ko vienkāršāku.

Pārsteidzoši, cik viegli mēs atdodam sava nākotnes ķermeņa rīcībā labākās lietas no skapja.

Tas vēl neko nav izdarījis.

Pat nav ieradies.

Bet garderobi jau ir saņēmis.

Tagadējam ķermenim atliek stāvēt blakus un, acīmredzot, izturēties saprotoši.

Arī parasta otrdiena skaitās

Šis, iespējams, ir pats svarīgākais.

Lai uzvilktu mīļāko lietu, nav vajadzīga dzimšanas diena.

Nav vajadzīgs restorāns.

Nav vajadzīgi svētki.

Nav vajadzīgs cilvēks, kuru obligāti jāiespaido.

Skaistu džemperi var uzvilkt otrdien.

Vienkārši tāpēc, ka pienāca otrdiena.

Vari aiziet tajā pēc kafijas.

Strādāt.

Pastaigāties.

Sēdēt mājās ar grāmatu.

Satikt draudzeni.

Dzīvot savu pilnīgi parasto dzīvi.

Patiesībā parasto dienu mums ir daudz vairāk nekā īpašo.

Un, ja labākās lietas ir paredzētas tikai īpašām dienām, sanāk, ka lielāko dzīves daļu mēs apzināti pavadām rezerves garderobē.

Dīvaina resursu sadales sistēma.

Bet ja lieta kādreiz tomēr sabojājas?

Tad būs žēl.

Protams.

Bet tā būs lieta, kuru tu valkāji.

Nevis ideāli saglabājies priekšmets, kas divdesmit gadus gaidīja dzīvi un tā arī nesagaidīja.

Man daudz labāk patīk džemperis ar rūpīgi salabotu stāstu nekā nevainojams džemperis bez nevienas atmiņas.

Apģērbu var salabot.

Var rūpīgi atjaunot.

Dažreiz var vienkārši pieņemt nelielu laika atstāto pēdu.

Galu galā cilvēkiem, gleznām, mēbelēm un veselām pilsētām mēs nez kāpēc ļaujam novecot.

Bet no mīļākā džempera pieprasām nemirstību.

Diezgan augstprātīgi no mūsu puses.

Tad kad to vilkt?

Tagad.

Ne obligāti tieši šodien, ja ārā ir plus trīsdesmit un runa ir par biezu vilnas džemperi. Veselais saprāts joprojām skaitās darbinieku sarakstā.

Bet ne “kādreiz”.

Ne pēc ideālā notikuma.

Ne pēc ideālā ķermeņa.

Ne pēc ideālās dzīves iestāšanās, kurā neviens nekad neko neizlej.

Laba lieta ir pelnījusi labu kopšanu.

Bet tā ir pelnījusi arī būt par apģērbu.

Tikt valkāta.

Sildīt tevi.

Nonākt fotogrāfijās.

Braukt līdzi ceļojumos.

Sēdēt kafejnīcās.

Atgriezties mājās.

Pamazām kļūt par tavu nevis čeka dēļ, bet kopīgās vēstures dēļ.

Un, ja kādu dienu tā novecos tāpēc, ka daudzus gadus dzīvojusi kopā ar tevi, tas tomēr šķiet daudz cienīgāk nekā palikt jaunai un nevainojamai skapī.

Pārāk laba, lai vilktu mugurā?

Nē.

Pārāk laba, lai nevilktu.