Ja galva ir paslēpta aiz aizkara, maskēšanos var uzskatīt par izdevušos. Acīmredzot tieši tā domā viņš, atstājot ārpusē visu koši svītraino sānu. Pieguļošais, mēreni mīkstais džemperis nosedz muguru, bet zemā apkakle mierīgi pieguļ kaklam.

Cilvēks kādu brīdi izliekas, ka turpina meklēt, paskatās zem galda un sauc arvien satrauktākā balsī. Aiz aizkara tikmēr ar pilnu pārliecību tiek baudīti operācijas panākumi, pat nenojaušot, ka koši zaļais sāns droši vien redzams pat no kaimiņu galaktikas.

Paslēpes varētu turpināties vēl ilgi, ja virtuvē neiezvanītos bļodiņa. Slēptuve acumirklī zaudē jebkādu vērtību: vispirms aiz aizkara parādās purniņš, pēc tam visas pārējās svītras, un bēglis dodas noskaidrot, vai tur nav sācies kas svarīgs. Džemperis nestiepjas, toties pieguļ kārtīgi un netraucē zibenīgi pāriet no pilnīgas neredzamības uz ārkārtīgi pamanāmu klātbūtni pie ēdiena.

Cilvēks dodas pakaļ, skatās uz šo zaļi dzelteni oranžo zibšņojumu un mēģina saprast, kāpēc vispār piedalījās meklēšanā. Varbūt aiz cieņas pret svešu spēli. Varbūt vienkārši gribējās vēlreiz redzēt, kā kāds šādā džemperī pilnā nopietnībā uzskata sevi par nemanāmu.