Bet ja es negribu izskatīties “pareizāka”?

Ir kāda interesanta parādība: atliek atvērt rakstu par to, kā pareizi ģērbties, un diezgan drīz izrādās, ka tevi vispār nevajag ģērbt. Tevi vajag paslēpt.

Sliktākajā gadījumā — pārbūvēt.

Ja esi maza auguma, tevi noteikti vajag vizuāli pastiept garāku.

Ja esi gara, vēlams ar šo priekšrocību pārāk neaizrauties.

Ja esi tieva, vajadzētu pielikt klāt apjomu.

Ja apjoms jau ir, to nez kāpēc steidzami vajag noslēpt.

Plecus paplašināt. Gurnus samazināt. Vidukli atrast. Kājas pagarināt. Krūtis izcelt, bet ne pārāk. Vēderu paslēpt tik rūpīgi, it kā tas būtu iekļauts liecinieku aizsardzības programmā.

Un to visu nez kāpēc sauc par “pareizu ģērbšanos”.

Ļoti interesanta doma.

Jo īpaši, ja ņem vērā, ka līdz stilista parādīšanās brīdim cilvēks diezgan veiksmīgi dzīvoja savā ķermenī tieši tāds, kāds bija.

Turklāt arī ar ideālo formu viss nav tik vienkārši. Matemātiķim, piemēram, ideāla forma pavisam mierīgi var būt lode.

Tāpēc varbūt nevajadzētu pārāk pārliecinoši vicināt cirkuli pie svešas figūras.

Apģērbs kā cilvēku koriģēšanas nodaļa

Mēs esam pārsteidzoši mierīgi pieņēmuši domu, ka apģērbam mūsos kaut kas ir jālabo.

Tam jāpadara slaidāku, garāku, proporcionālāku, kaut kas jāsamazina, kaut kur jāpieliek apjoms, jāpadara maigākas līnijas, jāizveido viduklis, jāpaslēpj ceļgali un kaut kā vēl jāvienojas ar kakla garumu.

Reizēm rodas sajūta, ka kleitu nepērk cilvēkam, bet steidzamiem būvdarbiem.

Te noņemt.

Tur pielikt.

Šeit vizuāli pacelt griestus.

Un vēlams pabeigt līdz vakaram, jo astoņos mums ir restorāns.

Smieklīgākais ir tas, ka “pareizās proporcijas” mājo aptuveni tajā pašā noslēpumainajā vietā, kur ideālā dzīve, ideālais svars un cilvēki, kuri patiešām prot glīti salocīt palagu ar gumiju.

Par viņiem runā visi.

Redzējis īsti nav neviens.

Ko mēs īsti labojam?

Pieņemsim, cilvēkam ir plati pleci.

Kāpēc tie noteikti vizuāli jāsamazina?

Viņi ir izdarījuši noziegumu?

Vai, piemēram, cilvēks ir maza auguma.

Kāpēc katram viņa apģērba gabalam jāpiedalās valsts programmā papildu septiņu centimetru radīšanai?

Garām sievietēm savukārt ik pa laikam iesaka “nepagarināt siluetu”.

Par vēlu.

Daba jau pagarināja.

Projektu var slēgt.

Tievam cilvēkam skaidro, ka vajag “pielikt apjomu”.

Cilvēkam ar kuplākām formām skaidro, ka apjoms jānoņem.

Kādā brīdī rodas aizdomas, ka ideālajam cilvēkam jābūt vidēja auguma, vidēja platuma, vidēja vecuma un vēlams mazliet caurspīdīgam, lai ar savām proporcijām nevienu netraucētu.

“Tev tas nepiestāv”

Īpaši skaisti skan šī frāze.

Īsa, pārliecinoša un parasti izteikta tā, it kā runātājs tikko būtu saņēmis oficiālas pilnvaras no Starptautiskās tavas ārienes komisijas.

“Tev tas nepiestāv.”

Kurp?

Kāpēc?

Kas sastādīja maršrutu?

Dažreiz aiz šī teikuma patiešām slēpjas noderīgs novērojums. Krāsa var likt sejai izskatīties nogurušai. Apģērba proporcijas var nesadzīvot ar figūru. Sarežģīts tops var pavisam mierīgi zaudēt nevienlīdzīgā cīņā ar vēl sarežģītākām biksēm.

Acis neviens nav atcēlis.

Taču starp “šis tēls šobrīd nestrādā” un “tev tādu nedrīkst vilkt” ir diezgan plaša teritorija.

Un tieši tur, starp citu, dzīvo personīgais stils.

Ne visam ir pienākums padarīt tevi labāku

Ir doma, ko nez kāpēc reti pasaka skaļi:

lieta tev var vienkārši patikt.

Tai nav obligāti jāpadara tevi slaidāku.

Jaunāku.

Nav jāpagarina kājas.

Nav jāpieliek augums.

Nav tas jāsamazina.

Nav jārada apjoms tur, kur kādam tā šķitis par maz.

Nav tas jānoņem tur, kur kādam šķitis par daudz.

Nav ar rādāmkociņu jānorāda uz tavām “labākajām īpašībām”.

Nav jāslēpj tas, ko kāds reiz pasludināja par trūkumu.

Tā var vienkārši patikt.

Protams, ārkārtīgi bezatbildīga uzvedība no apģērba puses.

Bet dažreiz var riskēt.

Vari uzvilkt milzīgu džemperi, kas liek tev izskatīties vēl mazākai.

Vari izvēlēties apģērbu ar platiem pleciem, ja tev jau ir plati pleci.

Vari vilkt garu apģērbu, būdama maza auguma.

Vari neizveidot vidukli dienā, kad tev pilnīgi negribas neko tādu veidot.

Vari pat, bail iedomāties, necensties katru savas dzīves minūti izskatīties pēc visizdevīgākās sevis versijas.

Tu taču neesi dzīvoklis, ko gatavo pārdošanai.

Bet ir taču lietas, kas tiešām nepiestāv

Protams.

Gaumes brīvība nenozīmē amnestiju sliktiem salikumiem.

Dažreiz krāsa patiešām nesadzīvo ar seju.

Dažreiz garums sadala figūru visneveiksmīgākajā vietā.

Dažreiz divi skaisti apģērba gabali, nonākot blakus, pārvēršas vizuālā ģimenes strīdā.

Un dažreiz lielisks, sarežģīts džemperis satiek raibas bikses, un kļūst skaidrs, ka kādam no viņiem būs jāiet prom.

Vēlams biksēm.

Taču šeit ir būtiska atšķirība.

Viena lieta ir pateikt:

“Šādi kopskats izskatās sliktāk.”

Un pavisam cita:

“Tavs ķermenis nav pareizs, tāpēc tas vizuāli jāpārtaisa.”

Pirmajā gadījumā mēs runājam par apģērbu.

Otrajā nez kāpēc sākam rediģēt cilvēku.

Bet viņš, starp citu, sevi saskaņošanai nav iesniedzis.

Skaisti ne vienmēr nozīmē “slaidāk”

Skaistums vispār slikti padodas grāmatvedībai.

Tam nav pienākuma vizuāli noņemt divus nosacītus izmērus.

Dažreiz skaists ir tieši apjoms.

Dažreiz skaista ir neproporcionalitāte.

Dažreiz piedurknei jābūt pārāk garai.

Dažreiz plecam jābūt milzīgam.

Dažreiz apģērbam jāaizņem vieta, nevis jāatvainojas par savu klātbūtni.

Jo īpaši, ja tieši tāda ir tā ideja.

Mēģināt šādu lietu “izlabot” līdz drošam siluetam ir apmēram tas pats, kas nopirkt pāvu un uzreiz apgriezt tam asti.

Praktiskāk.

Bet tad rodas jautājums: kāpēc vispār vajadzēja pāvu?

Universāla figūra pastāv

Manekens.

Tam nav gaumes, kompleksu, slikta garastāvokļa, mīļāko zābaku vai vēlmes pēkšņi uzvilkt kaut ko pilnīgi neparedzētu.

Tāpēc uz tā ir ļoti ērti būvēt noteikumus.

Ar cilvēkiem ir sarežģītāk.

Viņi kustas.

Mainās.

Noveco.

Notievē.

Pieņemas svarā.

Salīkst.

Iztaisnojas.

Šodien sev patīk, rīt varbūt mazliet mazāk.

Un dažreiz nopērk lietu vienkārši tāpēc, ka, to ieraugot, kaut kas iekšā pasaka:

“Mana.”

Un tas, iespējams, ir viens no pārliecinošākajiem argumentiem visā apģērba vēsturē.

Kāpēc neliela nepareizība darbojas

Tāpēc, ka acij patīk meklēt likumsakarības.

Un, kad viss gandrīz sakrīt, bet kāds vienu detaļu nedaudz pabīdījis, kļūst interesanti.

Perfekcionistus šobrīd labāk netraucēt. Dzīve viņiem jau tā sagādā nervu tiku.

Tas ir apmēram kā perfekti klāts galds, uz kura viens šķīvis stāv mazliet nostāk.

Ja tas tur nonācis nejauši, gribas to pielabot.

Ja ir skaidrs, ka tā iecerēts, gribas saprast, kāpēc.

Tur arī ir atšķirība starp kļūdu un apzinātu izvēli.

Kļūdu gribas izlabot.

Izvēle pieprasa uzmanību.

Ko tad vilkt?

To, kurā tu atpazīsti sevi.

Ne obligāti savu “visizdevīgāko” versiju.

Ne obligāti vizuāli koriģētu.

Ne obligāti tādu, kas atbilst kāda cita sastādītai proporciju tabulai.

Apģērbs var palīdzēt veidot tēlu. Var kaut ko izcelt. Var strīdēties. Var nomierināt. Var ar vienu piedurkni aizņemt pusi istabas.

Bet tam nav pienākuma labot cilvēku, kurš to valkā.

Cilvēks vispār nav melnraksts.

Un, ja kāds atkal paziņo, ka šī lieta padara tevi zemāku, platāku, garāku, tievāku vai vēl kaut kā nepietiekami “pareizu”, vienmēr var uzdot galveno jautājumu:

Kurš teica, ka es šodien vispār gribēju izskatīties pareizāka?