Tu izej pēc kafijas. Pa ceļam uzrodas grāmatnīca, pagalms ar pārsteidzoši skaistu koku, nepazīstams suns, kuram acīmredzami pienākas kompliments, un kafejnīca, uz kuru tu nemaz nebiji plānojusi iet. Plāns bija lielisks. Pilsētai vienkārši bija pārliecinošāki piedāvājumi.

Tev mugurā ir krēmkrāsas, smilšu, olīvzaļas un tumši brūnas svītras — kafijas, vecu fasāžu un parku krāsās, kuros sievietes, kurām ir kur steigties, nemainīgi izvēlas garāko ceļu. Cepuri var pagriezt, uzvilkt uz kreiso pusi, sakārtot augstāk vai ar atloku nolaist zemāk. Apzināti atstātie brīvie pavedieni augšpusē izskatās tā, it kā maršruts būtu izdomāts jau pa ceļam. Tātad vienīgajā saprātīgajā veidā.

Blīvais vilnas un akrila adījums saglabā formu, bet vienlaikus laiž cauri gaisu. Cepure gandrīz nestiepjas, toties ērti pieguļ un nemēģina tavā vietā pieņemt lēmumus. Snūdu uzvelk vienā aplī, bet pēc tam to var griezt un apvērst, priekšpusē izceļot te krēmkrāsu, te olīvzaļo, te smilšu toni. Vakardienas variantu atkārtot ir grūti. Lai gan atkārtot vakardienu būtu vēl dīvaināk.