Dažreiz gribas sasēdināt pie viena galda visas sievietes, par kurām tu esi paspējusi kļūt. To, kura zina, kur stāv dokumenti. To, kura nopērk biļeti, kamēr pārējie vēl apspriež laikapstākļus. To, kura viņam vairs nekad nerakstīs. Un to, kura jau uzrakstīja. Tīri antropoloģiskas intereses dēļ.

Parasti viņām iesaka vienoties, izvēlēties galveno un nemulsināt apkārtējos. Cik garlaicīgi. It kā pieaugušai sievietei pienāktos viens raksturs, divi pieklājīgi hobiji un bēšs mētelis iekšējo pretrunu gadījumiem.

Pušu vienošanās izskatās tā, it kā šīs vakariņas tomēr būtu notikušas. Krēmīgi baltais rupjais adījums tur formu un vēl atceras veselo saprātu. Pelēkais paliek gandrīz bezsvara. Dzeltenais acīmredzot atnesis šampanieti, lai gan neviens to nebija lūdzis. Smaragdzaļais klusē ar tādu sejas izteiksmi, it kā jau zinātu, ar ko tas viss beigsies.

Un neviens nestrīdas.

Blīvais paliek līdzās gaisīgajam, atturīgais izaicinošajam, smagais gandrīz caurspīdīgajam. Tie nemēģina kļūt līdzīgi. Viņiem vienkārši ir labi kopā. Apmēram kā divām dažādām zeķēm, kas no rīta nejauši satikās un līdz vakaram jau uzskata sevi par pāri.

Uzvelc džemperi ar aizmuguri uz priekšu, un mainīsies sēdvietu izkārtojums. Dzeltenais un smaragdzaļais samainīsies vietām, pelēkais nonāks citā sarunas daļā. Skandāla nebūs. Pieaugušu pretrunu manieres ir nevainojamas.