Tev piemīt reta spēja klausīties mierīgi. Pat tad, kad cilvēkam tev pretī daudz lietderīgāk būtu sadzirdēt pašam sevi. Tu mazliet pasmaidi un pavērs skatienu uz saulaino ielu. Dažas domas ir pelnījušas atbildi. Citām ļoti nāk par labu neliels klusums: tajā īpaši skaidri sadzirdami visi to trūkumi.
Pusdienlaika gaisma ir blīva un silta. Tā guļ uz gaiša akmens, balinātām sienām un matēta zeltaini bēšā adījuma. Ne spīduma, ne vizuļa — tikai sakarsušu smilšu tonis, maigs un dziļš. Skaistumam ne vienmēr vajag rotājumus. Reizēm pilnīgi pietiek ar labu gaumi un atkailinātu plecu.
Melnā apmale smalki iezīmē asimetrisko augšdaļu, bet zemāk iet maiga melna josla, nepadarot topu smagnēju. Brīvais stūris sānos krīt lejup kā frāze, kuru tu nolēmi nepabeigt. Tā ir labāk: pabeigtas frāzes pārāk bieži notur par aicinājumu tās apspriest.
Atvērtais adījums laiž cauri gaisu, viegli kustas un nestrīdas ar karstumu. Tops paliek mīksts arī tur, kur melnais raksts kļūst blīvāks. Tajā var pavadīt visu dienu — iziet pa sakarsušu ielu, apstāties zem veca platāna, aizgriezties turp, kur nemaz nebiji domājusi doties. Labs maršruts reti cieš no plāna trūkuma.
Ja topu uzvelk ar aizmuguri uz priekšu, brīvais stūris no muguras pāriet uz priekšpusi. Uz kreiso pusi tas mainās tikai pavisam nedaudz. Tev nav vajadzīga pilnīga pārvērtība: pietiek izlemt, kur šodien likt akcentu. Savus uzskatus tu maini ievērojami retāk.
Uz vakaru saruna ir beigusies, karstums kļuvis maigāks, un tavs viedoklis joprojām palicis pie tevis. Iespējams, tas bija nevainojams. Iespējams, postošs patīkamai sarunai. Ir patiesības, kuras lieliski jūtas arī neizteiktas.
Tu piecelies un aizej. Patiesība nekur nepazudīs. Atšķirībā no tevis, tai nav vakara plānu.