Tev ne reizi vien ir teikts: neņem visu tik ļoti pie sirds. Padoms skanēja saprātīgi, un tāpēc bija pilnīgi bezjēdzīgs. Tu tā arī neesi jautājusi, cik tālu dzīvi vajadzētu atbīdīt, lai tā pārstātu aizķert.
Tu proti paklusēt. Reizēm labu manieru dēļ, reizēm aiz žēluma pret sarunu. Taču vienaldzība tev nepadodas. Pārāk blāva krāsa.
Tev piestāv vēss vasaras vakars. Dienas karstums jau ir atkāpies, vējš kļuvis uzstājīgāks, bet mājup doties vēl ir par agru. Mugurā tev ir džemperis, kas ir jūtams, taču nenoslogo ar smagumu. Atvērtās adījuma vietas laiž cauri gaisu, blīvākās saglabā siltumu — tieši tik daudz, cik vajag vakaram, kurš nav pelnījis mēteli.
Visas krāsas ir matētas. Krēslā bordo kļūst vīna tumšs, plūmju tonis gandrīz melns, pelēkais atgādina dūmus, bet pienbaltais notur sevī gaismas atlikumu. Ceriņkrāsa starp tiem parādās pēkšņi, kā laba doma sarunā, kuru jau bija sākuši uzskatīt par pazudušu.
Volāns guļ pa diagonāli — mierīgs, gandrīz nekustīgs. Un tomēr viss nemiers sākas tieši tur.
Viena piedurkne no elkoņa atveras platā asimetriskā vilnī — kā tango svārki straujā pagriezienā, kura dēļ šī mūzika vispār tika izgudrota. Bordo izliekums pāriet maigās, gaišās krokās; kustībā tās iztaisnojas un atkal sakrīt kopā, ikreiz mazliet citādi.
Otra piedurkne ir vieglāka un īsāka. Pelēkais, pienbaltais, plūmju tonis un ceriņkrāsa satiekas tās ažūrā kā viesi vēlās vakariņās: sākumā turas atsevišķi, pēc tam sajaucas, un pie plaukstas visa saruna beidzas ar nelielu, jautru pieņemšanu.
Džemperi var vilkt ar aizmuguri uz priekšu. Izgriezums, volāns un krāsu fragmenti pārvietojas, un visa kompozīcija kļūst cita. Šovakar tev sagribējās tieši tā. Saviem lēmumiem tu uzticies vairāk nekā padomiem — padomi parasti ierodas vēlāk un sākas ar vārdiem “es taču teicu”.
Uz nakti gaiss kļūst vēsāks. Tu paspēj sadusmoties, pasmieties un pateikt to, ko biji domājusi paturēt pie sevis. Mājās atgriezies vēlu un to nemaz nenožēlo.