Ir īpašs noguruma veids — kad tu visu laiku tiec galā. Ar darbiem, ar citu cilvēku „nu, tu taču saproti”, ar savu ieradumu nesabrukt pat tad, kad jau sen gribētos skaisti aizlidināt krūzi veselā saprāta virzienā.

Gadiem tu esi pareiza: pelēka ikdiena, melni pienākumi, katra diena kā gabaliņš rūpīgi saliktā pečvorkā. Viens — „vajag”. Otrs — „vēlāk”. Trešais — „nekas traks”, tā mazā frāze-parazīts ar diplomu iekšējā sabotāžā.

Un tad visas šīs atturīgās melni pelēkās ģeometrijas vidū parādās balts traips.

Ne maigs akcents. Ne sniegpārsla. Ne „lai atsvaidzinātu”. Traips. Tas pats, ko uzliek nevis nejauši, bet ar prieku. Jo reizēm kārtībai ir jāsaprot: tā te nav galvenā.

Džemperis ir blīvs, ziemīgs un fakturēts. Melns, pelēks, grafīta tonī, pūkains, gluds, raupjāks — viss salikts gabalos, bet bez mazākās vēlmes kļūt par priekšzīmīgu puzli. Gabali neseko lineālam, tie seko savai ietiepībai. Baltais traips priekšpusē izskatās pēc klusa „nu tad saņemiet”, pateikta, pat nepaceļot balsi. Un tieši tāpēc to var dzirdēt lieliski.

Dažreiz haoss nav tad, kad viss ir sabrucis.

Dažreiz haoss sākas tad, kad tu pārstāj būt nevainojami savākta.