Tu izej laukā tajā stundā, kad akmens vēl glabā dienas siltumu, bet pirmās laternas jau pievieno zeltu visam, ko spēj aizsniegt. Vakars grasījās būt kluss. Līdz tavai parādīšanās reizei.
Melnais adījums iezīmē siluetu, te kļūdams blīvāks, te atveroties ažūrā vidukļa vietā, sānos un mugurpusē. Gaisma iziet cauri rakstam un pazūd melnajā. Dzija ir mīksta, tops viegls; tajā ir ērti kustēties un smieties tieši tad, kad piedienētu saglabāt nopietnu sejas izteiksmi.
Viens plecs ir atkailināts. Uz otra gulst sudrabaini zeltains drapējums un brīvā krokā noslīd līdz elkonim.
Sudrabs uztver vēsākus gaismas uzplaiksnījumus, zelts siltajā apgaismojumā kļūst dziļāks. Ar katru soli krokas mainās, mirdzums izbirst un atkal savācas. Pusnakts uz pilsētu nolaidīsies vēlāk. Uz tava pleca tā jau tagad mirdz sudrabā un zeltā.
Kapuce apņem seju ar melnu ēnu. Pie senas ikonas blakus noteikti būtu redzams nimbs. Tavējais noslīdēja uz pleca un iemirdzējās tur sudrabā un zeltā. Labot to tu nesteidzies.
Drapējumu var pārlikt uz otru plecu. Topu var vilkt arī ar aizmuguri uz priekšu: kapuce paliek, bet izgriezums, ažūrs un drapējums izvietojas citādi. Vecajām ikonām bija viens kanonisks rakurss. Tev ir vairāki.
Līdz pusnaktij melnā krāsa kļūst gandrīz neredzama, toties zelts un sudrabs uztver katras laternas gaismu. Tu izvēlies garāko ceļu mājup.
Svētā mīl skaistas ielas. Grēciniece neatzīst īsus ceļus. Mājās tu pārnāksi vēlu. Punktualitāte, cik tev zināms, galveno tikumu sarakstā neietilpst.