Pusdienlaiks pilsētu piepildījis ar bālu, gandrīz zaļganu gaismu, kurā baltās sienas šķiet vēsas, ēnas dziļas, bet pulkstenis kļūst gandrīz tikai par dekorāciju. Tev piestāv šis vieglums: skaists, mazliet untumains un pilnīgi patiess. Tu proti atpūsties ar tādu pašu talantu, ar kādu parasti saved kārtībā visu pārējo. Šodien tu nekur nesteidzies. Labs vakars no tā nekļūst īsāks, un laba diena tikai ievelkas patīkamāk.
Uz tevis piparmētru tonis šķiet vēsāks, tirkīzs dziļāks, bet koši zaļais negaidīti elegants. Tumšā josla uz pleca uztver gaismu vienā īsā atspīdumā; pārējie toņi paliek matēti. Spīdums, tāpat kā asprātība, vislabāk darbojas tad, ja tā nav par daudz.
Karstumā vieglais adījums gandrīz nav jūtams. Gaiss brīvi plūst cauri ažūram, un šķiet, ka uz tevis palikušas tikai krāsas un raksts. Ejot garām skatlogam, tu uz mirkli palēnini soli. Protams, tikai arhitektūras dēļ.
Citā dienā tu uzvilksi topu ar aizmuguri uz priekšu, un krāsas samainīsies vietām. Kura puse ir pareizā, izlemsi pati. Lai gan vārds “pareizā” te acīmredzot nokļuvis nejauši.
Uz vakaru baltās sienas kļūst zeltainas, ēnas izstiepjas pāri bruģim, bet piparmētru tonis siltajā gaismā šķiet gandrīz sudrabains. Smalkais atspīdums uz pleca uzplaiksnī vēlreiz un pazūd.
Visas dienas laikā netika pieņemts neviens svarīgs lēmums. Bet diena izdevās.