Tev jau sen nav vajadzības būt saprastai no pirmā acu uzmetiena. Pirmais iespaids vispār ir pārvērtēts: to parasti veido cilvēki, kuriem nepietika pacietības paskatīties otrreiz. Tu proti iepatikties acumirklī, bet jau sen neuzskati to par savu pienākumu.
Tu par sevi neizstāsti visu uzreiz. Pilno izdevumu nepasniedz katram pretimnācējam.
Ādas tonim tuvā bēšā mohēra gandrīz saplūst ar tevi — puscaurspīdīga, silta un tik viegla, it kā siltums būtu uzadīts no gaisa. Tā paliek pie tevis, neprasot skatītāju atzinību. Īstai greznībai liecinieki parasti nav vajadzīgi.
Zilganzaļais vilnis ir blīvāks, bet tikpat mīksts. Tas asimetriski iet pāri džemperim, maina piedurkņu līnijas un garo malu, te kļūst dziļi zils, te gandrīz smaragdzaļš. Reizēm pavedienā parādās tikko manāms atspīdums. Ne katrs to pamanīs, taču diez vai tas ir zaudējums: daudz ko no tā, kas krīt acīs, gribas tūlīt pat mest atpakaļ.
Tā tas ir arī ar tevi. Maigumu pamana vērīgie. Pārējie nez kāpēc vispirms ierauga raksturu. Iespējams, raksturs vienkārši stāv tuvāk.
Pirms iziešanas vari uzvilkt džemperi ar mugurpusi uz priekšu. Vilnis iegulsies citādi, mainīsies proporcijas un garā mala. Atkārtoties ir vērts tikai tad, ja tevi aicina uz bis.
Uz ielas tev skatienu pavada ne jau skaļas krāsas vai centieni patikt. Tu neko necenties. Iespējams, tieši tas visvairāk kaitina tos, kuri cenšas pārāk uzkrītoši.
Tu nepārbaudi, kurš atskatījās. Sieviete, kura zina uzmanības cenu, nekad neskaita to pa galvām. Turklāt tev ir savs virziens. Svešiem skatieniem atliek tikai sekot nopakaļ.