Tu pārāk ilgi esi iekārtojusi savu dzīvi, lai tagad dzīvotu tajā tikai pēc instrukcijas.

Viss jau gandrīz ir ideāli: mājas zina, kur atrodas atslēgas, telefons atgādina par tikšanās reizēm, bet tuvinieki ir pārliecināti, ka tu noteikti kaut ko izdomāsi. Pat neparedzēti apstākļi, šķiet, jau laikus pierakstījušies pie tevis uz otrdienu. Un tomēr reizēm gribas iziet no savas nevainojami sakārtotās dzīves pa slepenām durvīm. Vēlams līdz pusdienlaikam. Vēlams nevienu nebrīdinot.

No ārpuses nekā aizdomīga: maigums, vieglums, mierīgi dabas toņi. Bet pietiek ieskatīties uzmanīgāk, un ierastā karte vairs nesakrīt. Puscaurspīdīgais mohērs laiž cauri gaismu, blīvais rupjais adījums maina reljefu, bet krāsainās līnijas atgādina kalnus un kalnu strautus, par kuru esamību atlanti neko nav zinājuši.

Un te tā vairs nav harmonija. Tā ir tava personīgā ģeogrāfija.

Uzvelc džemperi ar aizmuguri uz priekšu, un maršruts nedaudz pārbīdīsies. Uzvelc uz kreiso pusi, un gludie laukumi kļūs reljefāki, it kā karte beidzot būtu parādījusi visu, ko līdz šim uzskatīja par nebūtisku. Lieli atklājumi vispār bieži sākas ar to, ka sieviete grasījās saģērbties kā parasti un tad pārdomāja.

Īsākais ceļš, protams, ir ļoti saprātīga izvēle. Bet nevienā kārtīgā pasakā galvenais varonis pa to neiet.