Tu izej vakarā, kad stikls, akmens un pat visneveiksmīgākie lēmumi sāk izskatīties maigāki. Uz tevis plūmju tonis kļūst dziļāks, bet pienbaltais un ceriņkrāsa savāc gaismu bālos viļņos; no attāluma adījums šķiet gandrīz kā putas. Pēc taustes tas ir nedaudz sauss un labi saglabā formu. Mēnesi par maigu nosauca dzejnieki. No tāda attāluma kļūdīties ir viegli.
Viena roka paliek atkailināta, bet otru līdz elkonim sedz plata, īsa piedurkne. Plūmju, pienbaltās, pelēkās un ceriņkrāsas svītras kustībā izliecas, mala paceļas un atkal nolaižas. Otra tāda piedurkne to visu pārvērstu vienkārši par džemperi.
Uz tevis tops izskatās maigāks, nekā šķiet pēc taustes. Ar tevi ir apmēram tāpat.
Pēc dienas karstuma ielas vēl glabā siltumu, bet gaiss jau kļuvis vēsāks. Plūmju tonis satumst gandrīz līdz tintes krāsai, pienbaltais iegūst vēsāku nokrāsu, bet ceriņkrāsa sajaucas ar pelēko. Tu ej lēni. Šovakar tev nav kur steigties.
Tu pielabo matus, un platā mala uz mirkli attālinās no rokas. Svītras maina izliekumu un pēc tam atkal iegulstas vietā. Matētā dzija nedod nevienu atspīdumu, toties krāsas kļūst dziļākas, dienasgaismai pamazām izdziestot.
Nākamreiz tu uzvelc topu ar aizmuguri uz priekšu. Plūmju tonis un gaišie laukumi samainās vietām, un raksts izskatās citādi. Citreiz tu uzvelc to uz kreiso pusi: nedaudz sausais adījums kļūst reljefāks. Arī Mēness virsma tuvumā izrādījās nebūt ne gluda.
Ap pusnakti virs jumtiem parādās balts Mēness. Tas joprojām izskatās maigs. Tu pasmaidi un ej tālāk, soli nepaātrinot.